vēlmes

laptops
iphons
ipods
jauns matu taisnotājs
Clip in mati
nauda, daudz naudas.
sava istaba
laime
labāka ģimene
kr4 – jauna dzīve.

dzīves sākums – beigas.

Ar katru dienu es saprotu to, ka visu esmu palaidusi garām.  Savu laimi, prieku, cerības un mērķus. Tas viss ir vējā – pagalam.
Pirms dažiem gadiem es un mana ģimene bijām laimīgi. Mums netrūka naudas, mīlestības un mērķi, līdz kuriem mēs centāmies tikt. Mēs centāmies savu dzīvi pilnveidot, kad pēkšņi tēvs zaudēja darbu. Viņu atlaida! Tas bija trieciens visai ģimenei. Mums bija daudz kredīti un maksājumi, kurus ar laiku centāmies apmaksāt. Nu, pēc gada tēvs atrada jaunu darbu un strādā nelikumīgi. Māte arī beidzot beidza dzert un atrada darbu ar savu niecīgo izglītību.
Uz brīdi likās, ka dzīve mazdrusciņ un atkal iet uz augšu. Es centos mācīties, bet jutu, ka vairs nav kā bija. Tēvs vairs gandrīz māsai un man nepirka drēbes. Staigājām divus gadus ar vienām un tām pašām sezonas drēbēm. Zābaki bija pusplīsuši, mētelis noskrandāts un skapī vairs tikai 2 topiņi. Ārā ziema, auksts. Man salst, māsai arī… Toreiz bija jāskrien uz skolu, lai nenosaltu, bet uzmanīgi, lai nepaliktu bez apaviem. Uz ledus sakaisītais sāls ļoti bojāja apavus. Tēvs domāja, ka tas viss ir speciāli un sodija mani.
Pēc diviem mēnešiem mūsu māti atlaida. Viņai nebija pietiekošas izglītības un, protams, kad  viņu atlaida viņa nodzēra visu savu naudu. Tēvs un māte sāka strīdēties un kauties. Mājās es biju neaicināta un negaidīta. Māte atzinās, ka esmu aborta atlieka. Vienīgā vieta, kur es drīkstēju atrasties un tiku aicināta bija mana vecāmamma. Tur es vienmēr biju gaidīta ar siltām rauga pankūkām un mīkstu gultu. Man bija prieks, ka man ir tik mīloša un gādīga vecmāmiņa.  Es un Ome braucām uz laukiem, lai apkoptu un paskatītos kā tur ir, gājām ārā, ome mani sagaidīja no skolas un apmēram divus gadus tā tas viss notika. Mani vecāki jau bija gandrīz šķirti. Māte izlidināta no mājām un tēvs depresijas iespaidos.
Nekad es savu tēvu tādu nebiju redzējusi. Es raudāju, ļoti ilgi raudāju, bet tad kad neviens nedzird, jo negribēju rādīt, ka esmu vāja. Man bija jābūt stiprai!
Mātei parādījās mīļākie, bet tēvs pa to laiku taisija mūsu 1istabu mazajā dzīvoklī remontu.
Pēc dažiem mēnešiem pienāca pavasaris. Es biju pārvākusies atpakaļ uz mājām, jo mātes vairs nebija un viss bija mierīgāks. Bet kādu dienu omei palika slikti. Viņai bija asas sāpes vēderā. It kā neciešamas! Aizvedām viņu pārbaudīt un mums paziņoja, ka viņai ir tikai kunģa čūla. Tas arī bija slikti un es par viņu lūdzu dievam. Pirmo reizi, ja tā godīgi. Es atkal gāju ar izraudātām acīm uz skolu, bet neviens nepamanija. Kādu dienu skolotāja pienāca un pajautāja vai ar mani viss ir kārtībā. – Protams, es atbildēju skolotājai un viņa aizgāja piesisdama man pa plecu. Pēc četrām nedēļām ome tika vesta uz slimnīcu, bet māte atkal salīga ar tēvu un atnāca dzīvot atpakaļ. Vietas 1istabu dzīvoklī bija par maz 4 cilvēkiem un it īpaši mātes mantām.
Katru dienu gāju apciemot omi, nesu jogurtus, ziedus, cepumus un visu, kas viņai gāja pie sirds. Un tajā otrdienā man paziņoja šokējošo. – Manai mīļajai vecmāmiņai bija vēzis. Neteica kurā stadijā, bet atkal… man bija tik slikti. Viss krītot no rokām, es skrēju pie omes, lai viņu apskautu un teiktu, ka viss būs labi. Es pati tam ticēju un cerēju, ka ome izveseļosies. Šoreiz apciemoju biežāk. Soliju, ka nākšu.
Katru dienu tā ejot es pamanīju, ka ome izskatās labāk. Es priecājos, lēkāju un centos viņu uzmundrināt ar visādiem pozitīviem stāstiem. Mans tēvs ļoti pārdzīvoja, bet neteica par ko… Tad es sapratu, ka nekas nav labi.

Pēc divām nedēļām no rīta, kad bija jau vasara man iezvanījās mobīlais. Skatos, zvana tētis un satrauktā balsī saka, ka ir noticis kaut kas briesmīgs.
Es – Hallo?
Tēvs – Čau. Klausies, ir noticis kaut kas ļoti slikts.
Es – Kaut kas ar omu? Viņa no gultas izkrita?
Tēvs – nē. Piedod, pārzvanīšu vēlāk.

Tēvs tā arī nepiezvanija, tādēļ es zvanīju viņam. Ar nepacietību prasiju, kas tad tieši tāds notika. Klausulē iestājās klusums un tēvs ar tik smagu sirdi pateica,  ka ome ir mirusi. Es noliku un histērijā sāku dauzīt spilvenu, bļaut un smagi raudāt. Man ļoti sāpēja, tā kā nekad. Atzvaniju un pateicu – piedod, turies tēti!!

Jau no agra rīta mana māsa uz turieni bija aizbraukusi. Es sapratu, ka viss, bet es joprojām neticu, ka tā ir taisnība. Sajūta bija tāda, ka mana dzīve ir sašķaidīta. Viņa bija vienīgais dēļ kā es dzīvoju, tādēļ es centos izdarīt pašnāvību. Naktīs sev apsēju šņori ap kaklu un centos… No rīta mani pamanija un nosodija. Ko es daru utt… Man draudēja ar Murjāņiem un psihologu. Pēc nedēļas es atsāku graizīt vēnas… Man bija sajūta, ka viss es esmu izmesta. Pārplēsta, saspiesta un vienkārši – tukša. Nekad tā nebiju jutusies. Un arī pēc tā es sāku lūgt palīdzību, bet tagad jūtos nožēlojami, jo mana labākā draudzene mani uztur. Es jūtos tik slikti, tik nabadzīgi, tik izsmelti.
Kopš tās dienas 2007. 26 oktobra 01:00 mana dzīve ir beigusies, nekad nav bijis tā, ka naudiņa ir palikusi pāri, un es nekad nepriecāšos tā pa īstam un neizjutīšu baudu no dzīves, jo vairs nekā nav…

09.02.10

Jūtos maza. Pat ļoti maza! Draudgi arī palikuši ļoti riebīgi un tādi kā lecīgi. Bet tur es neko nevaru mainīt, jo ja atvēršu muti, man pārmetīs, kā vienmēr. – maza neicība! Jūtos tā, it kā pasaule sķobas un es krītu un krītu… pazūdu… Visi ir tik ļauni un es tik stulba. Esmu savādāka, bet neviens nepieņem.

Riebīga, egoistiska, izmantotāja, slikta draudzene, neglītene, tusne, dumiķe, daune, maita, sīka – maziņa.

Šeit es uzskaitu savas īpašības, un pēdējā laikā tās ir daudz, pat ļoti.

Šodien bija jautri. mēs braucām ar personisko autiņu uz Hansas vai Hanzas – hvz vidusskolu. Fuj, franču licēju formas izskatās tik nopietnas, ka slikti metas. Solīdi.

Es gribu nomirt….